- Aiz muguras sešas pārbaudes spēles un izlases treniņnometne. Vai treneru kolektīvs var būt apmierināts ar treniņu procesu un sasniegto pārbaudes spēlēs?
Kopumā jā, spēlētāji parādīja, ka ja viņi rāda sniegumu, kuru mēs treneri no viņiem gaidām, rezultāts ir un mēs varam cīnīties ar jebkuru komandu. Pēdējā pārbaudes spēlē uzvarējām un šobrīd galvenais ir saglabāt šo līmeni arī čempionātā. Vēl ir vairākas dienas, lai atgūtu svaigumu. Galvenais ir tikt galā ar galvu un tad jau viss būs labi. Uzskatu, ka lielos vilcienos viss ir kārtībā.

- Kas ir tās lietas, ko nav izdevies sasniegt?
Vairākuma realizācija klibo joprojām. Strādājam pie tā ļoti daudz, bet spēles situācijās viss nesanāk kā gribētos. Treniņos tomēr viss notiek nedaudz savādāk kā spēlēs – tie spēlētāji, kuri aizsargājas tomēr zina, ko uzbrucēji, kas konkrētajā vingrinājumā spēlē vairākumā vēlas panākt. Cenšamies spēlētājiem arī treniņos piespiest spēlēt ar maksimālu atdevi, jo treniņš tomēr nav spēle. Mūsdienu hokejā vairākumam ir ļoti liela nozīme. Spēlējot pieciem pret četriem, tomēr iemest ir daudz vieglāk nekā spēlējot vienādos sastāvos. Vairākumā tomēr gribētos redzēt daudz labāku momentu realizāciju, nevar teikt, ka mums nav momentu, kuros iespējams gūt vārtus, bet ripa nelido iekšā. Pārējais, uzskatu, ka ir labā līmenī.

- Šī gaušanās par vājo sniegumu vairākumā ir katru gadu…
Jā, mums vienmēr ir gribējies skaisti izspēlēt līdz tukšiem vārtiem un tikai tad mest pa tiem. Mēs nespēlējam „kanādiešu stilā”, kur ripa tiek uzmesta pa vārtiem un tad partneri labi nocīnās vārtu priekšā un dabū ripu vārtos. Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā pāris vārtus šādā stilā guva Karsums, Ankipāns, bet kopumā tas nav mūsu stils. Mēs čaļiem visu laiku sakām, ka jāspēlē nedaudz vienkāršāk.

- Vai jūsuprāt tā sauktais „Dinamo faktors” ir devis šķietami loģisko iznākumu?
Uzskatu, ka KHL intensitāte noteikti nākusi par labu. Fiziski spēlētāji noteikti ir "pielikuši" – to mēs redzējām otrajā spēlē pret slovākiem, kad tieši spēles beigās puiši atrada spēkus un pievilka. Domāju, ka šajā brīdī svarīgs bija arī skatītāju faktors. Viņi mums palīdzēja pacelties spārnos. Pieredzes ziņā arī spēlētāji noteikti ir progresējuši – 50 spēles sezonā, turklāt labā līmenī, tas ir nopietni. Domāju, ka tas viss noteikti nāk par labu.

- Varbūt tieši pretēji „Dinamo” spēlētāji šobrīd joprojām nav spējuši „atkopties” pēc smagās sezonas?
Atkārtošos un teikšu, ka viss ir atkarīgs no galvas. Ja spēlētājs ir gatavs spēlēt izlasē, tad kāds nogurums? Par to ir jāaizmirst. Tie, kuri redzēja to pašu KHL finālu, ievēroja, ka spēlētāji bija pietiekami svaigi – izskatījās pat, ka komandas sezonu sākušas pavisam nesen. Viss ir atkarīgs no paša attieksmes un tā kā tu gatavojies spēlēm. Uzskatu, ka septiņas vai maksimums astoņas spēles pasaules čempionātā var nospēlēt līmenī un nedomāt par nogurumu.

- Kāpēc izlasē nav Kuldas un Ivanāna?
Tas tomēr vairāk ir galvenā trenera kompetences jautājums. Šoreiz tas sastāvs ir tāds, ka Kuldam un Ivanānam tur īsti vietu neredzējām. Kuldu neesam redzējuši sen, tāpēc grūti teikt vai viņš iederētos konkrētajā sastāvā, vai tomēr nē. Spēlētājam ir tikai 21 gads, viņam viss vēl priekšā. Par Ivanānu – čempionāts šogad notiek Eiropā un laukumi šeit tomēr ir nedaudz lielāki kā aiz okeāna. Izanalizējot situāciju nolēmām, ka spēlētāji, kuri ir nedaudz tehniskāki un ar lielāku potenciālu uzbrukumā mums tomēr varētu būt daudz noderīgāki. Ja paskatāmies uz izlases malējiem uzbrucējiem, tad sapratīsiet paši. Šobrīd īsti vietu sastāvā Ivanānam neredzējām – visās maiņās mums ir labi spēlētāji. Jā, pagājušajā gadā čempionāts notika Kanādā, kur ir mazāki laukumi un tajos Ivanāns bija noderīgāks. Šoreiz mūsu izvēle bija tāda – izlēmām likt akcentu uz ātrumu un tehniku un „neraustīt” NHL spēlētāju.

- Teicāt, ka Kulda nav redzēts, Bārtulis taču arī nav bijis jūsu redzes lokā…
Bārtulis tomēr ir šur un tur „pazibējis” – arī iepriekš viņš ir bijis iesaistīts izlases treniņos un tā informācija, kas nonāca līdz mums liecināja, ka Bārtulis mums var būt noderīgs.

- Cik ilgi pats domājat strādāt kā otrais treneris? Vai negribas uzņemties kādas komandas galvenā trenera amatu?
Nevienam jau negribas visu mūžu strādāt par otro treneri, taču es uzskatu, ka visam ir savs laiks. Man šobrīd nav mērķis par katru cenu kļūt par galveno treneri – mācīšos, strādāšu un krāšu pieredzi. Man kā otrajam trenerim šobrīd ir pietiekami daudz dots. Tas nav strādāt par otro treneri, piemēram, pie Vorobjova, kur teikšana man būtu krietni mazāka, nekā šobrīd kopā ar Oļegu. Mēs visu apspriežam, daudz diskutējam par konkrētām situācijām un arī mans viedoklis tiek ņemts vērā. Šobrīd man tiek dota iespēja strādāt labā līmenī un es to cenšos izmantot. Ceru, ka pienāks laiks un es sākšu jaunu ciklu – kļūšu par kādas komandas galveno treneri. Šobrīd man svarīgāk ir strādāt labā līmenī un izprast trenera darbu.

- Ar ko atšķiras otrā trenera darbs „MVD” un Latvijas izlasē?
Tas viss atšķiras ļoti krasi. Izlase nospēlē vienu turnīru un viss, bet „MVD” tas ir darbs visas sezonas garumā – treniņu plānošana, darbs ar jaunajiem, video analīze un viss pārējais. Nespēlējošais sastāvs tāpat sanāk uz treniņiem, arī ar viņiem ir jāstrādā. Tāpat strādāju pie treniņu programmām tiem spēlētājiem, kuri konkrētajā brīdī ir traumēti. Arī spēlētāju pieteikšana vai atteikšana konkrētai spēlei KHL ir visai komplicēta. Tā īsti tajā visā „iebraucu” tikai tuvojoties sezonas beigu daļai. Pēc katras spēles ir jāsāk plānot, kuri spēlēs nākamajā dienā, kuri nē, tas ir visai laikietilpīgs un plānveidīgs darbs. Visas šīs lietas „MVD” ir manā kompetencē. Izlasē vairāk koncentrējos ledus treniņiem, aprunājos ar spēlētājiem – darbs tomēr nav tik komplicēts kā klubā.

- Iepriekš bijāt izteicies, ka trenera karjeru gribat turpināt Šveicē, bet nesen pagarinājāt sadarbību ar „MVD”. Kas bija izšķirošais šajā brīdī piekrītot palikt Krievijā?
Šveicē gribās atgriezties, tad kad būšu gatavs galvenā trenera amatam. Šobrīd ir piedāvājumi strādāt kādā zemākā Šveices līgas komandā, taču es tam īsti neesmu gatavs, gribu strādāt profesionālā klubā. Uzskatu, ka Krievijas pieredze man būs devusi savu un ar laiku man radīsies iespēja atgriezties Šveicē, kur tomēr šobrīd dzīvo mana ģimene. Biju patīkami pārsteigts, ka atgriežoties Šveicē tikai uz nedēļu es saņēmu trīs piedāvājumus no dažādiem klubiem. Krievijā atalgojums tomēr ir daudz lielāks, nekā man spēj piedāvā Šveicē, taču nekad nevar zināt cik ilgi Krievijā viss tā turpināsies, tāpēc ir divtik patīkami, ka Šveicē neesmu aizmirsts. Tāpat jāsaka paldies „MVD” vadībai, kas mums ir devusi otro iespēju pierādīt, ka neiekļūšana „play-off” bija tikai neveiksme. Krievijā tādi gadījumi tomēr gadās ļoti reti.

- Vai variet salīdzināt mikroklimatu izlasē un attiecības starp spēlētājiem šodien un laikos, kad pats spēlējāt?
Man grūti spriest, ģērbtuvēs mēs - treneri uzturamies mazāk. Kad ienākam, tad liekas, ka viss ir kārtībā, bet kā ir īstenībā - grūti teikt. Liekas, ka visi šogad ir nedaudz mierīgāki. Smaga sezona aiz muguras, taču var just, ka lielākajai daļai ir gandarījums par sasniegto. Vai šis miers vērtējams kā pluss, vai kā mīnus – grūti teikt.

- Kas no spēlētāja karjeras visvairāk pašam ir palicis atmiņā?
Noteikti tās spēles, kurās pašam ir izdevies izšķirt spēles likteni. Tā pati spēle, kurai pateicoties mēs atgriezāmies A grupā. Ir arī daudzi citi momenti – spēlētājs ir galvenā figūra uz ledus un šis moments, kad esi uzmanības centrā ir patīkams.

- Uzvara pār Krievijas izlasi…
Tāda uzvara nāk tikai reizi karjerā – emociju pilna un ļoti patīkama spēle. Mēs pierādījām, ka ar cīņas sparu un pašatdevi var sasniegt labu rezultātu. Tas, protams, bija liels notikums. Šis pirmreizīguma efekts tomēr ir atmiņā paliekošāks. Domāju, ka otra tāda pati uzvara pār kādu no grandiem nebūtu tas.

- Vai kopumā uzskatāt, ka izlase ir gatava pasaules čempionātam?
Domāju, ka jā. Treniņu process tika plānots tā, lai labāko formu komanda sasniegtu tieši uz pasaules čempionātu un pēdējās pārbaudes spēles rāda, ka tas mums būs izdevies. Visu tāpat izšķirs spēlētāji laukumā, nevis mēs - treneri aiz borta. Mēs varam stāstīt un teikt viņiem daudzas lietas, bet galīgos lēmumus laukumā tāpat pieņems viņi. Tās situācijas laukumā mainās tik strauji, ka laika apdomāties ir ļoti maz, tāpēc jāizdara pareizi lēmumi katrā konkrētajā brīdī.

- Kāds būtu tas rezultāts vai vieta čempionātā par kuru pašiem nebūtu kauns?
Gribētos puišiem novēlēt, lai pēc katras konkrētās spēles, iznākot no ģērbtuves, viņi varētu paskatīties acīs saviem atbalstītajiem un pateikt – „Es izdarīju visu ko varēju”. Šajā gadījumā nebūs pat tik svarīgi vai spēle ir uzvarēta vai zaudēta, galvenais ir parādīt maksimālu pašatdevi. Konkrētu izcīnītu vietu, vai rezultātus negribētos minēt. Jāparāda maksimāla atdeve un tad arī uzvaras neizpaliks.