Latvijas hokeja izlase šovakar aizvadīs
savu pirmo spēli 2009. gada pasaules čempionātā. Īsi pirms došanās uz
Šveici portāls eSports.lv uz sarunu aicināja izlases galvenā trenera
asistentu Hariju Vitoliņu, kurš pastāstīja par izlases gatavību
čempionātam, iemesliem kāpēc izlasē nav Raita Ivanāna un Artūra Kuldas,
kā arī par darbu Krievijā un saviem nākotnes plāniem. -
Aiz muguras sešas pārbaudes spēles un izlases treniņnometne. Vai
treneru kolektīvs var būt apmierināts ar treniņu procesu un sasniegto
pārbaudes spēlēs? Kopumā jā, spēlētāji parādīja, ka ja
viņi rāda sniegumu, kuru mēs treneri no viņiem gaidām, rezultāts ir un
mēs varam cīnīties ar jebkuru komandu. Pēdējā pārbaudes spēlē uzvarējām
un šobrīd galvenais ir saglabāt šo līmeni arī čempionātā. Vēl ir
vairākas dienas, lai atgūtu svaigumu. Galvenais ir tikt galā ar galvu
un tad jau viss būs labi. Uzskatu, ka lielos vilcienos viss ir kārtībā. - Kas ir tās lietas, ko nav izdevies sasniegt? Vairākuma
realizācija klibo joprojām. Strādājam pie tā ļoti daudz, bet spēles
situācijās viss nesanāk kā gribētos. Treniņos tomēr viss notiek nedaudz
savādāk kā spēlēs – tie spēlētāji, kuri aizsargājas tomēr zina, ko
uzbrucēji, kas konkrētajā vingrinājumā spēlē vairākumā vēlas panākt.
Cenšamies spēlētājiem arī treniņos piespiest spēlēt ar maksimālu
atdevi, jo treniņš tomēr nav spēle. Mūsdienu hokejā vairākumam ir ļoti
liela nozīme. Spēlējot pieciem pret četriem, tomēr iemest ir daudz
vieglāk nekā spēlējot vienādos sastāvos. Vairākumā tomēr gribētos
redzēt daudz labāku momentu realizāciju, nevar teikt, ka mums nav
momentu, kuros iespējams gūt vārtus, bet ripa nelido iekšā. Pārējais,
uzskatu, ka ir labā līmenī. - Šī gaušanās par vājo sniegumu vairākumā ir katru gadu… Jā,
mums vienmēr ir gribējies skaisti izspēlēt līdz tukšiem vārtiem un
tikai tad mest pa tiem. Mēs nespēlējam „kanādiešu stilā”, kur ripa tiek
uzmesta pa vārtiem un tad partneri labi nocīnās vārtu priekšā un dabū
ripu vārtos. Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā pāris vārtus šādā stilā
guva Karsums, Ankipāns, bet kopumā tas nav mūsu stils. Mēs čaļiem visu laiku sakām, ka jāspēlē nedaudz vienkāršāk. - Vai jūsuprāt tā sauktais „Dinamo faktors” ir devis šķietami loģisko iznākumu? Uzskatu,
ka KHL intensitāte noteikti nākusi par labu. Fiziski spēlētāji noteikti
ir "pielikuši" – to mēs redzējām otrajā spēlē pret slovākiem, kad tieši
spēles beigās puiši atrada spēkus un pievilka. Domāju, ka šajā brīdī
svarīgs bija arī skatītāju faktors. Viņi mums palīdzēja pacelties
spārnos. Pieredzes ziņā arī spēlētāji noteikti ir progresējuši – 50
spēles sezonā, turklāt labā līmenī, tas ir nopietni. Domāju, ka tas
viss noteikti nāk par labu. - Varbūt tieši pretēji „Dinamo” spēlētāji šobrīd joprojām nav spējuši „atkopties” pēc smagās sezonas? Atkārtošos
un teikšu, ka viss ir atkarīgs no galvas. Ja spēlētājs ir gatavs spēlēt
izlasē, tad kāds nogurums? Par to ir jāaizmirst. Tie, kuri redzēja to
pašu KHL finālu, ievēroja, ka spēlētāji bija pietiekami svaigi –
izskatījās pat, ka komandas sezonu sākušas pavisam nesen. Viss ir
atkarīgs no paša attieksmes un tā kā tu gatavojies spēlēm. Uzskatu, ka
septiņas vai maksimums astoņas spēles pasaules čempionātā var nospēlēt
līmenī un nedomāt par nogurumu. - Kāpēc izlasē nav Kuldas un Ivanāna? Tas
tomēr vairāk ir galvenā trenera kompetences jautājums. Šoreiz tas
sastāvs ir tāds, ka Kuldam un Ivanānam tur īsti vietu neredzējām. Kuldu
neesam redzējuši sen, tāpēc grūti teikt vai viņš iederētos konkrētajā
sastāvā, vai tomēr nē. Spēlētājam ir tikai 21 gads, viņam viss vēl
priekšā. Par Ivanānu – čempionāts šogad notiek Eiropā un laukumi šeit
tomēr ir nedaudz lielāki kā aiz okeāna. Izanalizējot situāciju nolēmām,
ka spēlētāji, kuri ir nedaudz tehniskāki un ar lielāku potenciālu
uzbrukumā mums tomēr varētu būt daudz noderīgāki. Ja paskatāmies uz
izlases malējiem uzbrucējiem, tad sapratīsiet paši. Šobrīd īsti vietu
sastāvā Ivanānam neredzējām – visās maiņās mums ir labi spēlētāji. Jā,
pagājušajā gadā čempionāts notika Kanādā, kur ir mazāki laukumi un
tajos Ivanāns bija noderīgāks. Šoreiz mūsu izvēle bija tāda – izlēmām
likt akcentu uz ātrumu un tehniku un „neraustīt” NHL spēlētāju. - Teicāt, ka Kulda nav redzēts, Bārtulis taču arī nav bijis jūsu redzes lokā… Bārtulis
tomēr ir šur un tur „pazibējis” – arī iepriekš viņš ir bijis iesaistīts
izlases treniņos un tā informācija, kas nonāca līdz mums liecināja, ka
Bārtulis mums var būt noderīgs. - Cik ilgi pats domājat strādāt kā otrais treneris? Vai negribas uzņemties kādas komandas galvenā trenera amatu? Nevienam
jau negribas visu mūžu strādāt par otro treneri, taču es uzskatu, ka
visam ir savs laiks. Man šobrīd nav mērķis par katru cenu kļūt par
galveno treneri – mācīšos, strādāšu un krāšu pieredzi. Man kā otrajam
trenerim šobrīd ir pietiekami daudz dots. Tas nav strādāt par otro
treneri, piemēram, pie Vorobjova, kur teikšana man būtu krietni mazāka,
nekā šobrīd kopā ar Oļegu. Mēs visu apspriežam, daudz diskutējam par
konkrētām situācijām un arī mans viedoklis tiek ņemts vērā. Šobrīd man
tiek dota iespēja strādāt labā līmenī un es to cenšos izmantot. Ceru,
ka pienāks laiks un es sākšu jaunu ciklu – kļūšu par kādas komandas
galveno treneri. Šobrīd man svarīgāk ir strādāt labā līmenī un izprast
trenera darbu. - Ar ko atšķiras otrā trenera darbs „MVD” un Latvijas izlasē? Tas
viss atšķiras ļoti krasi. Izlase nospēlē vienu turnīru un viss, bet
„MVD” tas ir darbs visas sezonas garumā – treniņu plānošana, darbs ar
jaunajiem, video analīze un viss pārējais. Nespēlējošais sastāvs tāpat
sanāk uz treniņiem, arī ar viņiem ir jāstrādā. Tāpat strādāju pie
treniņu programmām tiem spēlētājiem, kuri konkrētajā brīdī ir traumēti.
Arī spēlētāju pieteikšana vai atteikšana konkrētai spēlei KHL ir visai
komplicēta. Tā īsti tajā visā „iebraucu” tikai tuvojoties sezonas beigu
daļai. Pēc katras spēles ir jāsāk plānot, kuri spēlēs nākamajā dienā,
kuri nē, tas ir visai laikietilpīgs un plānveidīgs darbs. Visas šīs
lietas „MVD” ir manā kompetencē. Izlasē vairāk koncentrējos ledus
treniņiem, aprunājos ar spēlētājiem – darbs tomēr nav tik komplicēts kā
klubā. - Iepriekš bijāt izteicies, ka trenera karjeru
gribat turpināt Šveicē, bet nesen pagarinājāt sadarbību ar „MVD”. Kas
bija izšķirošais šajā brīdī piekrītot palikt Krievijā? Šveicē
gribās atgriezties, tad kad būšu gatavs galvenā trenera amatam. Šobrīd
ir piedāvājumi strādāt kādā zemākā Šveices līgas komandā, taču es tam
īsti neesmu gatavs, gribu strādāt profesionālā klubā. Uzskatu, ka
Krievijas pieredze man būs devusi savu un ar laiku man radīsies iespēja
atgriezties Šveicē, kur tomēr šobrīd dzīvo mana ģimene. Biju patīkami
pārsteigts, ka atgriežoties Šveicē tikai uz nedēļu es saņēmu trīs
piedāvājumus no dažādiem klubiem. Krievijā atalgojums tomēr ir daudz
lielāks, nekā man spēj piedāvā Šveicē, taču nekad nevar zināt cik ilgi
Krievijā viss tā turpināsies, tāpēc ir divtik patīkami, ka Šveicē
neesmu aizmirsts. Tāpat jāsaka paldies „MVD” vadībai, kas mums ir
devusi otro iespēju pierādīt, ka neiekļūšana „play-off” bija tikai
neveiksme. Krievijā tādi gadījumi tomēr gadās ļoti reti. - Vai variet salīdzināt mikroklimatu izlasē un attiecības starp spēlētājiem šodien un laikos, kad pats spēlējāt? Man
grūti spriest, ģērbtuvēs mēs - treneri uzturamies mazāk. Kad ienākam,
tad liekas, ka viss ir kārtībā, bet kā ir īstenībā - grūti teikt.
Liekas, ka visi šogad ir nedaudz mierīgāki. Smaga sezona aiz muguras,
taču var just, ka lielākajai daļai ir gandarījums par sasniegto. Vai
šis miers vērtējams kā pluss, vai kā mīnus – grūti teikt. - Kas no spēlētāja karjeras visvairāk pašam ir palicis atmiņā? Noteikti
tās spēles, kurās pašam ir izdevies izšķirt spēles likteni. Tā pati
spēle, kurai pateicoties mēs atgriezāmies A grupā. Ir arī daudzi citi
momenti – spēlētājs ir galvenā figūra uz ledus un šis moments, kad esi
uzmanības centrā ir patīkams. - Uzvara pār Krievijas izlasi… Tāda
uzvara nāk tikai reizi karjerā – emociju pilna un ļoti patīkama spēle.
Mēs pierādījām, ka ar cīņas sparu un pašatdevi var sasniegt labu
rezultātu. Tas, protams, bija liels notikums. Šis pirmreizīguma efekts
tomēr ir atmiņā paliekošāks. Domāju, ka otra tāda pati uzvara pār kādu
no grandiem nebūtu tas. - Vai kopumā uzskatāt, ka izlase ir gatava pasaules čempionātam? Domāju,
ka jā. Treniņu process tika plānots tā, lai labāko formu komanda
sasniegtu tieši uz pasaules čempionātu un pēdējās pārbaudes spēles
rāda, ka tas mums būs izdevies. Visu tāpat izšķirs spēlētāji laukumā,
nevis mēs - treneri aiz borta. Mēs varam stāstīt un teikt viņiem
daudzas lietas, bet galīgos lēmumus laukumā tāpat pieņems viņi. Tās
situācijas laukumā mainās tik strauji, ka laika apdomāties ir ļoti maz,
tāpēc jāizdara pareizi lēmumi katrā konkrētajā brīdī. - Kāds būtu tas rezultāts vai vieta čempionātā par kuru pašiem nebūtu kauns? Gribētos
puišiem novēlēt, lai pēc katras konkrētās spēles, iznākot no ģērbtuves,
viņi varētu paskatīties acīs saviem atbalstītajiem un pateikt – „Es
izdarīju visu ko varēju”. Šajā gadījumā nebūs pat tik svarīgi vai spēle
ir uzvarēta vai zaudēta, galvenais ir parādīt maksimālu pašatdevi.
Konkrētu izcīnītu vietu, vai rezultātus negribētos minēt. Jāparāda
maksimāla atdeve un tad arī uzvaras neizpaliks.
|