"Cilvēki nesaprot, ka ikviens sīkums iespaido spēles kvalitāti. Visam jābūt perfekti. Ir gan iets, gan ru­nāts. Viss pa­ma­zām no­klust," Sprukts norāda, ka Hokeja federācijas vadība ignorē elementārus principus. "Mēdz būt, ka tie, kas ie­tu vai bū­tu tie­sī­gi ru­nāt par ko­man­dai ne­pie­cie­ša­mo, at­brauc pirms pa­šām pa­sau­les čem­pio­nā­ta spē­lēm. Gri­bē­tos, lai ini­ci­atī­va nāk­tu no ko­man­das va­dī­bas. Šo­gad it kā ne­bi­ja ne­kā­du strī­du, un var­būt tā­pēc tik la­bi spē­lē­jām. Ta­ču strī­du ne­bi­ja tāpēc, ka tie, kam bi­ja ko teikt, klu­sē­ja."

"Ja ho­ke­jā tā bū­tu vie­nā spē­lē vai čem­pio­nā­tā, va­rē­tu pa­ciest, bet ne­kas ne­mai­nās gadiem... Prasi, ku­ram gri­bi. Mū­su ho­ke­jis­tiem, kas at­brauc no ār­zem­ju klu­biem, lie­kas dī­vai­na iz­la­ses kārtība. AHL, kur spē­lē­ju, viss ir - pat len­ta, ko spē­lē­tājs tin ap kā­jām, šņo­res slid­zā­ba­kiem. Iz­la­sē, ja sa­plīst šņo­res, ir ti­kai pār­is vei­du, bet nav to, kā­das va­jag kon­krē­ta­jiem zā­ba­kiem. At­bil­dī­ga­jam dar­bi­nie­kam, ja viņš ir viens, grū­ti tās sa­da­būt. Kamēr mek­lē šņo­res, mai­na no ci­tām ko­man­dām vai ci­tā­dāk iz­lī­dzas, pa to lai­ku kā­dam ne­pie­cie­šams uz­asi­nāt sli­das. Jā­cī­nās par spē­lē­tā­ju for­mu, ku­ru ne­at­ved vie­nu die­nu, ot­ru, tre­šo, tad aiz­mirst, tad vei­ka­lā nav ne­pie­cie­ša­mā sor­ti­men­ta. Tās ir aiz­ku­li­ses, ko cil­vē­ki ne­zin, un vi­ņiem šo­pa­va­sar va­rē­ja lik­ties, ka viss ir kār­tī­bā. Bet dau­dziem ir apni­cis kaut ko pra­sīt, jo re­zul­tā­ta nav," "Sporta Avīzei" atklāj uzbrucējs.

"Cil­vēks no ma­las do­mā - ho­ke­jis­ti tik daudz pra­sī­ja, vi­ņiem vi­su it kā ie­de­va, bet vi­ņi taču ne­ko nevar iz­da­rīt lau­ku­mā! Ja no ma­nis pra­sa re­zul­tā­tu, lai no sā­ku­ma no­dro­ši­na ap­stāk­ļus, lai va­ru rezul­tā­tus sa­sniegt. Ja līdz spē­lē­ša­nai viss ir gā­jis līk­lo­ču... Šo­gad spēlē­tā­jiem div­reiz die­nā bi­ja jābrauc uz Piņ­ķiem tre­nē­ties, bet iz­la­sei ne­bi­ja no­dro­ši­nā­ta die­nas mal­tī­te. Pēc pirm­ā tre­ni­ņa jābrauc kaut kur pa­ēst, tad at­pa­kaļ. Tas ir ab­surds! Neviens ho­ke­jists ne­ko ne­tei­ca, lai lie­ki netērētu emo­ci­jas. Čem­pio­nā­tā no­spē­lē­jām la­bi, bet var­būt bū­tu vēl la­bāk, ja par it kā sī­ku­miem ne­va­ja­dzē­tu do­māt? Pro­tams, spē­li un gai­sot­ni ko­lek­tī­vā vei­do arī fi­zis­kais, emo­ci­onā­lais, psiholoģis­kais stā­vok­lis, si­tu­āci­ja ģime­nē. Ja to nav aug­stā­ka­jā lī­me­nī, gai­dīt mil­zu sa­snie­gu­mus ar mū­su re­sur­siem ir nepama­to­ti."

"Arī "Di­na­mo" ve­či sa­ka, ka lī­me­nis ko­man­dā ir aug­stāks ne­kā iz­la­sē, bet va­ja­dzē­tu būt ot­rā­di. Turklāt tās nav pirm­ās spē­les iz­la­sei, kad kāds va­rē­tu ne­zi­nāt, kas un kā ir jā­da­ra," Sprukts norāda, ka šajā gadījumā runa ir par negribēšanu, nevis nevarēšanu, taču uzsver - lai visu beidzot atrisinātu, būtu nepieciešama gara un atklāta saruna. "Šo problēmu ne­var ie­likt avī­zē di­vās sle­jās, jo kāds to ne­būs pa­rei­zi sa­pra­tis un vai­cās, ko tas Sprukts tur muld? Vis­i esot ap­mie­ri­nā­ti. Tā ir atse­viš­ķa sa­ru­nas tē­ma, uz­ai­ci­not vis­as ie­in­te­re­sē­tās pus­es."

Izmantotie resursi:
"Sporta Avīze"